IVETA ZĀĢERE. TRADICIONĀLO PRASMJU NOZĪME MŪSDIENU KERAMIKĀ LATVIJĀ

Iveta Zāģere, Latvijas Kultūras akadēmijas doktorante

TRADICIONĀLO PRASMJU NOZĪME MŪSDIENU KERAMIKĀ LATVIJĀ

Kopsavilkums. Mūsdienu keramika savās izpausmēs ir ļoti daudzveidīga, tāpat tās pielietojums arvien paplašinās. Materiālu klāsts, kā arī iespējas attālināti apgūt dažādas tehnoloģijas un prasmes papildus veicina keramikas amata apgūšanas pieejamību. Savukārt, teritoriālo piederību raksturo lokālas iezīmes keramikas materiālu, apstrādes, apdedzināšanas tehnoloģiju izvēlē, kam ir cieša saistība ar vietējām, reģionālām tradīcijām. Savu nozīmi joprojām saglabā amatnieku zināšanu un prasmju pārmantojamība gan no paaudzes uz paaudzi, gan arī apmācības procesā iegūtā. Mūsdienu keramikas darinājumi apliecina arvien lielāku tuvināšanos un saikni ar globālām estētikas tendencēm. Varam vērot vēl kādu tendenci - pēdējos gados par amatniekiem kļūst citu profesiju pārstāvji, kas ar keramiku nodarbojas tikai daļēji, proti, pievēršoties šai nodarbei fragmentāri vai epizodiski. Tas ietekmē ne vien amata profesionālo līmeni, kvalitāti, daudzveidību, bet arī pašu izstrādājumu izskatu un māksliniecisko kvalitāti, kā arī veicina meistara prasmju šaurāku specializāciju. Priekšstati mainās. Līdz šim tradicionāli bija pieņemts uzskatīt, ka kvalitāte ir amatniecības būtiskākā sastāvdaļa, jo tā nosaka personas spēju praktizēt amatu, taču mūsdienās īpaši tiek izcelts roku darba nozīmīgums. Šodien amatnieks nav tikai meistars, kas pats ar rokām rada savu darbu materiālā, bet arī mākslinieks, dizainers, uzņēmējs. Uzņēmējdarbības zināšanas un pieredze daudzējādā ziņā nosaka amatnieka veiksmīgu finansiālu darbību un labklājību kopumā

Atslēgasvārdi: keramika, keramiķis, amatnieks, tradicionālās prasmes

Mērķis. Apzināt, kas raksturo tradicionālās zināšanas un prasmes mūsdienu keramikā.

Problēma. Tradicionālo zināšanu un prasmju loma mūsdienu keramikā.

Ievads. Amatniecības izstrādājums vienlaikus apvieno mākslas un amatniecības iezīmes, padarot to gan estētiski pievilcīgu, gan funkcionālu. Šie izstrādājumi ne tikai rada noteiktas emocijas, bet arī atspoguļo tradicionālo tehniku un inovāciju mijiedarbību. Keramikas darbs var būt vienkāršs vai pat šķietami primitīvs, tomēr tas nes autora radošo redzējumu, emocijas, dzīves pieredzi un gaumi. Tādējādi mūsdienu amatnieks ir ne tikai meistars, kas ar rokām rada materiālus darbus, bet arī mākslinieks, dizainers un uzņēmējs. Amatnieks kalpo par starpnieku, kurš veicina sadarbību starp vietējo kopienu, uzņēmējdarbību un sociālekonomisko mērķu līdzāspastāvēšanu (Pret, Cogan, 2018). Amatnieka loma mūsdienās ir ievērojami paplašinājusies, jo keramikas priekšmeti no ikdienā nepieciešamiem saimniecības priekšmetiem ir kļuvuši par interjera dizaina elementiem un dzīvesveida simboliem. Patērētāju vēlme pretoties globalizācijai un masveida produkcijas vienveidībai veicina pieprasījumu pēc amatnieku radītiem darbiem, kas iemieso roku darba kvalitāti, radošo domāšanu un unikālas vērtības. Tajā pašā laikā tiek akcentēta arī teritoriālā piederība, izvēloties izstrādājumus, kas atspoguļo vietējās estētiskās tradīcijas un kultūru, cieši saistītas ar lokālajiem materiāliem un amata prasmēm. Keramikas amatniecība balstās tradīcijās, kas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē (Broner, 2011). Keramiķis ne tikai rada priekšmetus materiālā, bet arī uztur un atjauno nemateriālo kultūras mantojumu, kļūstot par tradīciju un vietējās identitātes nesēju. Keramikas nozare darbojas kā savdabīgs kultūras informācijas kanāls, kas vienlaikus atspoguļo pagātnes tradīcijas, šodienas tendences un nākotnes vīzijas, veidojot ciešu saikni ar citām lietišķās mākslas nozarēm (Sessions, 1997). Amatniecības darinājumi spēj atklāt konkrēta laikmeta sabiedrības gaumi, pircēju dominējošos priekšstatus, kā arī keramikas meistara tehnisko meistarību un radošos risinājumus.

Aktualitāte.  Pēdējos gados Latvijā novērojama pieaugoša sabiedrības interese par keramikas amatniecību, ko apliecina dažādas aktivitātes publiskajā vidē. Amatnieki arvien biežāk rīko meistardarbnīcas savās darbnīcās un piedalās gadatirgos. Starp nozīmīgākajiem pasākumiem izceļas Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja rīkotie gadatirgi: “Tradicionālais lietišķās mākslas gadatirgus”, kas norisinās jūnijā, un “Mūsdienu amatniecības tirgus”, kas notiek septembrī. Šajos tirgos piedalās Latvijas amatnieki, kas savos darbos apvieno tradicionālās amata prasmes un māksliniecisko jaunradi, izmantojot dažādas metodes un materiālus. Papildus tam regulāri tiek rīkoti gadatirgi arī Latvijas reģionos, kuros aktīvi iesaistās keramikas meistari. Sabiedrība izrāda interesi gan iegādāties amatniecības izstrādājumus, gan piedalīties meistarklasēs, lai apgūtu jaunas prasmes. Tomēr joprojām trūkst pietiekamu zināšanu un izpratnes par keramikas priekšmetu kvalitāti un stilistiku. Šī plaisa veicina tirgus dalībnieku līdzāspastāvēšanu, kur līdzās augstas kvalitātes un tradīcijās balstītiem izstrādājumiem parādās arī priekšmeti, kas radīti ar ierobežotām prasmēm un zināšanām. Šādos gadījumos galvenā uzmanība tiek pievērsta globālajām vizuālajām tendencēm, nevis dziļām amata tradīcijām vai augstām mākslinieciskām vērtībām, kas ietekmē tirgus kopējo kvalitāti un uztveri.

Tradīcijas termins. Tradīcijas ilgtspēja strauji mainīgā vidē aktualizē jautājumu par nosacījumiem, kas nepieciešami, lai tradīcija tiktu saglabāta un pārmantota. Kas īsti ir tradīcija vai tradicionāls keramikas amatniecībā? Mūsdienās šo jēdzienu ir grūti precīzi definēt, jo tradīcija ir ne tikai klātesoša keramiķu ikdienā, bet arī integrēta sabiedrības kultūras uztverē kopumā. Vēsturiski tradīcija tika uztverta kā konservatīva un reglamentējoša parādība, kas darbojās pretstatā inovācijām un industrializācijai. Tā tika saistīta ar senām vērtībām, kuras, izmantojot ikdienas prakses, tika nodotas no paaudzes paaudzē. Tradīcijas jēdziens ilgstoši bija folkloristikas, etnoloģijas, vēstures un antropoloģijas uzmanības lokā, koncentrējoties uz vēsturisko vērtību saglabāšanu. Tomēr 20. gadsimtā tradīcijas izpētes pieejas ievērojami mainījās. Par dominējošām disciplīnām kļuva folkloristika, antropoloģija un socioloģija, kas virzīja izpēti uz starpdisciplināru skatījumu. Tajā pašā laikā pieauga interese par tradīciju ne tikai kā abstraktu kultūras fenomenu, bet arī kā cilvēku kopienu un indivīdu aktīvu līdzdalību tās īstenošanā. Tas nozīmē, ka mūsdienu tradīcijas izpratnē tiek izcelts ne tikai vēsturisko vērtību saglabāšanas aspekts, bet arī tradīcijas pielāgošanās un pārveidošanās strauji mainīgā laikmetā.

Nemateriālā kultūras mantojuma koncepts pirmo reizi tika izvirzīts kā līdzvērtīgs materiālajām kultūras vērtībām 1982. gada Pasaules konferencē Mehiko, uzsverot tradīciju un kultūras prakšu daudzveidības saglabāšanas nozīmi (UNESCO, 1982). Šī pieeja norāda uz nemateriālā kultūras mantojuma ciešo saikni ar tradīciju kā būtisku identitātes un kultūras ilgtspējas elementu. Lai stiprinātu šos principus, 2003. gada 17. oktobrī tika pieņemta Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, kas Latvijā stājās spēkā 2006. gada 20. aprīlī. Šī konvencija aizsargā ne tikai pašas tradīcijas, bet arī dzīvo mantojumu kopumā, kas veido kopienu identitāti un nodrošina tās ilgtspēju, radot, nododot un transformējot kultūras prakses (Seitel, 2001). Tradīcijas jēdziens vēsturiskajā un akadēmiskajā kontekstā tiek interpretēts dažādi. Kā galveno ideju var izcelt tradīciju kā prakšu un uzskatu kopumu, kas saistīts ar pagātni, akceptēts noteiktā grupā un kalpo kā šīs grupas identitātes veidošanas elements (Green, 1997:801). 21. gadsimtā tradīcijas pētniecība uzsver daudzdimensionālu pieeju šī koncepta izpratnei, identificējot piecus galvenos elementus, kas raksturīgi tradīcijai: pagātnes atražošanu, nepārtrauktību, mainību, īstenotāju un simbolismu (Treimane, Vinogradova, 2018). Šie raksturojumi uzsver tradīcijas dinamisko un pielāgojamo dabu, kas vienlaikus saglabā saikni ar pagātni un veicina tās nozīmi mūsdienu sabiedrībā.

Izmantotas LKA arhīva fotogrāfijas